Kafija un dziedāšana.
14. nov. 2019,
Nav komentāru
Mūsdienu cilvēks ir ļoti labi pazīstams ar kafijas garšu. Ārsti to iesaka cilvēkiem ar zemu asinspiedienu, tā palīdz cīņā pret nogurumu, utml. Taču nereti ir dzirdēti dažādi viedokļi par tās nozīmi tieši dziedāšanas aspektā. Kā tad tur nu īsti ir?
Tāpat kafija ir pazīstama ar savu uzmundrinājuma efektu- tā paaugstina sirdsdarbību, ķermeņa vispārējo temperatūru, utml. Tāpēc it īpaši to neiesaka pirms uzstāšanās, ja novērojams uztraukums, stress. Veselīgais kafijas daudzums, kuru speciālisti iesaka, ir ~100 ml, jeb viena kafijas krūze dienā. Protams, ar noteikumu, ka to nedzer mirkli pirms dziedāšanas vai paralēli dziedāšanai.
Vislabākais veids slāpju un balss saišu mitrināšanai, ir istabas temperatūras negāzēta ūdens vai citronūdens dzeršana. Ieteicamais daudzums dienā: 8 glāzes. Mūsu studijas vokālā pedagoģe Linda Auziņa atklāj, ka pirms katras uzstāšanās reizes, viņa izdzer 6 glāzes ūdens, turklāt sāk to jau iepriekšējās dienas vakarā. Ūdens dzeršana pēdējā brīdī lielu nozīmi nedod, jo balss saites galvenokārt tiek mitrinātas no organisma iekšienes. Taču tas ir labs paņēmiens stresa mazināšanai.
Rezumē: Dziedātājs drīkst lietot kafiju uzturā, taču no tās vajadzētu izvairīties dienās, kad plānota dziedāšana vai uzstāšanās.
(Foto: studijas personīgais arhīvs)
Pedagoga vēstule vecākiem.
3. jūl. 2019,
Nav komentāru
Mīļie vecāki! Šī vēstule adresēta jums. To rakstu tikai un vienīgi kā pedagogs, kas ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem, cienot to, ka bērna audzināšana ir viens no sarežģītākajiem, taču arī skaistākajiem pienākumiem, kurus Dievs cilvēkam uztic dzīves laikā.
Vispirms gribu teikt paldies katram pieaugušajam, kas ikdienā velta uzmanību savam bērnam vai jaunietim. Mana kvēlākā vēlme ir - kaut jūsu būtu vairāk!
Savas pedagoģiskās prakses laikā esmu saskārusies ar dažādiem bērniem, un, jā, arī ar dažādām, nereti smagām psiholoģiskām traumām, kuru cēlonis diemžēl meklējams viņu ģimenēs. Minēšu dažus praktiskus piemērus un situācijas, kas spilgti iespiedušies atmiņā:
- meitene, 12 gadu veca, atnāk uz nodarbību pārraudājusies, nespēj parunāt, rausta valodu, jo pirms dažām minūtēm tēvs viņu "sodīja un sita par pazaudētajiem 5 (!!!) eiro" izmantojot ļoti rupjus un pazemojošus vārdus (atļaušos necitēt), šīs pašas meitenes mamma bieži par meitu izsakās nicinoši, piemēram: "Ko gan viņa daudz saprot un spēj.." ;
- meitene, 11 gadu veca, cīnās ar stiprām galvassāpēm, kuru dēļ nereti zūd realitātes izjūta, nodarbībās diezgan bieži raud, jo par to ļoti pārdzīvo, taču mamma uzskata, ka tas nav nekas nopietns;
- meitene, 3 gadu, vecāki šķīrušies, ļoti nervoza, kaprīza. Vecāki cenšas meiteni lutināt ar visu, ko vien viņas sirds kāro, taču tajā pat laikā, viens otru pazemo arī meitas klātbūtnē. No rīta pamostoties, viņa nezina, pie kura no vecākiem viņa tiks "iedalīta" dienas beigās;
- meitene, 6 gadu, nemitīgi sauc mani par mammu, bet savu īsto mammu ikdienā gandrīz nemaz nesastop;
- meitene, 14 gadu veca, pārgurusi, vēlas atelpu, taču mamma sūta uz visiem konkursiem pēc kārtas, abas savā starpā nesatiek;
- meitene, 11 gadu, klusa, bailīga un kautrīga, izteikta perfekcioniste, bail izpaust savas domas, stingri vecāki;
- meitene, 12 gadu, izlaista, nespēj sakoncentrēties darbam;
- zēns, 14 gadu, ļoti bikls un nedrošs, sarunas ar viņu mātes klātbūtnē nav iespējamas, jo māte visu izlemj viņa vietā;
- zēns, 3 gadu, ļoti nedrošs, bailīgs, bez mammas nekur nesper kāju.
Tie ir tikai daži no gadījumiem un katrs pilnīgi atšķirīgs. Reiz, klausoties kādu zināmu krievu psihologu, kas strādā ar ģimenēm, nespēju izprast viņa dusmas un veidu, cik skarbi viņš spēja runāt ar vecākiem. Bet, jo ilgāk strādāju, jo vairāk izprotu viņa rīcību. Bieži vien vecāki iet pie psihologa meklēt palīdzību kā tikt galā ar savu pusaudzi - cīnās ar sekām, nemeklējot sevī cēloni. Taču pusaudžu gados bieži vien parādās tas, ko viņa vecāki ir viņā sējuši bērnībā. Ja tā ir nemitīga moralizēšana, sodīšana, pazemošana, nesaskaņas vecāku starpā, bērns noteikti neizaugs par pašpārliecinātu personību, kas tic saviem spēkiem un nespēs veidot veselīgas attiecības ar citiem. Ja bērnu nemitīgi apspiedīs, neļaus viņam kādu reizi arī padusmoties, izrādīt savas emocijas, pusaudžu gados viņa aizturētā agresija izlauzīsies uz āru, un vecāki nebūs nekāda autoritāte viņa dzīvē. Psihologi saka, ka 1 negatīvu izteikumu par cilvēku var neitralizēt 7 (!!!) pamatoti, pozitīvi izteikumi. Protams, ka neviens vecāks un neviens pedagogs nav pilnīgs. Bet vecāks no pedagoga nevar prasīt to, kas jāiedod viņam pašam. Nereti bērni uz pulciņiem tiek aizsūtīti, lai "būtu kāds, kas viņus pieskata", un šādi bērni patiešām ļoti pieķeras auklītēm, audzinātājiem un skolotājiem. Nereti šī pieķeršanās ir neveselīga- lai cik ļoti es mīlētu savus audzēkņus, es apzinos to, ka nekad nespēšu pildīt viņa vecāku lomu. Pedagogs ir tikai ceļa rādītājs, motivators, un, jā, es uzskatu, ka arī draugs. Un tomēr, vecāki ir galējās autoritātes bērnībā. Tie ir pirmie cilvēki, kuriem viņš iemācās uzticēties. Pirmie cilvēki, kas viņu iepazīstina ar pasauli, pirmais paraugs kā dzīvot, kā sarunāties, izturēties pret cilvēkiem un ko teikt par tiem aiz muguras, utt.
Vislielākā sāpe man ir par šķirto vecāku ģimenēm, jo diemžēl bieži vien abi pieaugušie cilvēki par savu atvasi domā vismazāk. Šādi bērni arī daudz slimo, ir kaprīzi. Savukārt, vecāki cenšas savas kļūdas labot un izdabā bērnam. Taču tas neiemācīs bērnam to, ka dzīvē ne vienmēr viss notiek kā gribētos. Un vēl vairāk- neiemācīs to, kā cienīt otru cilvēku, ja savā starpā nemitīgi strīdēsies. Bērns, kura abi mīļākie cilvēki uz pasaules strīdas, var ne tikai justies nedrošs, izaugt ar lielu skepsi un neuzticību pret cilvēkiem, bet arī meklēt vainu sevī, un to nepārstāt darīt pat esot pusaudžu vecumā. Ar daudziem esmu runājusi un skaidrojusi, ka tā nav patiesība. Un katra tāda reize mani skumdina, jo tas, ko saku, patiesībā būtu jādara tiem pieaugušajiem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti aizņemti ar viens otra lādēšanu. Saprotams, ka neviens normāls pieaugušais pie altāra nedomā, ka šķirsies. Taču, ja tā tas tomēr notiek, es jums lūdzu, mīļie vecāki, padomājiet par savu bērnu, kurš jūs vēro, un kuram jūs abi esat varoņi, lai vai kā jums reizēm liktos, ka varonis noteikti nav jūsu dzīvesbiedrs.
Pāraprūpe (tostarp runāšana par bērnu "mēs" formā, tādā veidā nenodalot sevi no bērna) izraisa atkarību, neveicina pastāvību, šādiem bērniem dzīvē nav viegli, jo viņi neprot piepūlēties, kāpt pāri komforta zonai. Vienaldzība un nerūpēšanās rada depresiju, nomāktību, bailes, sliktu ieradumu un, vēlāk arī - nevēlamu domubiedru rašanos, mazvērtību. Bērni ļoti bieži ir vecāku spogulis. Ja tie neiegūs vērtību vecāku acīs, viņi to meklēs citur, un noteikti ne tajā labākajā veidā.
Bērnu dzīves un aicinājumi nav un nekad nebūs viņu vecāku nepiepildītie sapņi. Jo katrs bērns ir unikāla, no vecākiem atšķirīga personība, kas ir jāciena. Pārāk stingra audzināšana bērnos rada bailes kļūdīties, bailes paust savu, atšķirīgu viedokli, kompleksus. Ja bērns redz, ka viņa vecāki neciena autoritātes, arī viņš tās necienīs. Ja vecāks pieļauj, ka bērns viņu izkomandē un neciena bērnībā, tas viss tikai dubultosies viņam pieaugot. Ja vecāks uzskata, ka bērns "ir mazs un neko nesaprot", viņa zemapziņā tas ierakstīsies kā fakts, ka viņš nav svarīgs. Ja kāds no vecākiem nicinoši izturēsies pret savu dzīvesdraugu, bērns to ņems par piemēru nākotnē atkārtojot to pašu, vai tikai labākajā gadījumā- izlems rīkoties kardināli pretēji.
Bērniem nevajag tikai jaunas mantas vai drēbes. Neviens pieaugušais nekad nav teicis: "Man žēl, ka bērnībā nenopirki man to rotaļlietu." Parasti viņi saka: "Man žēl, ka bērnībā gandrīz nekad neredzēju savus vecākus, viņi abi vienmēr strādāja un bija aizņemti." Bērniem vajag vecākus, kopīgu atmiņu veidošanu, spēles, sarunas. Un ticiet man, mazi bērni ir ļoti labi sarunu biedri. Tā patiesi nav taisnība, ka "tie mazie neko nesaprot". Bērni ir ļoti gudri un to patiesums ir neatkārtojams! Atcerēsimies, ka viss, kas tiek sēts bērnos, tiks pļauts pēc dažiem gadiem. Lai vai kāds būtu nogurums, ticiet man, bērns novērtēs nevis jūsu pasniegto planšeti, bet gan to, ka viņam godīgi pateiksiet, ka esat noguris, samīļosiet un pildīsiet savu solījumu, ka spēli paspēlēsim rītdien. Jo godīgāki būsiet pret bērnu, jo godīgāks būs bērns ne tikai pret jums, bet arī pret sevi un citiem.
Esmu pārliecināta, ka vecāki un pedagogi ir viena komanda, kas strādā par labu bērna izaugsmei, nevis savām ambīcijām. Tikai lūdzu nevajag jaukt funkcijas. Par labiem vecākiem nepiedzimst. Par tādiem mācās tieši tāpat kā pedagogi visu mūžu - apmeklējot kvalifikācijas celšanas kursus pēc diploma saņemšanas. Bērni tic mūsu darbiem vairāk, nekā mūsu vārdiem. Iedvesmosim mūsu bērnus un jauniešus, jo viņi ir tie, kas veidos valsts un pasaules nākotni pēc mums!
Vispirms gribu teikt paldies katram pieaugušajam, kas ikdienā velta uzmanību savam bērnam vai jaunietim. Mana kvēlākā vēlme ir - kaut jūsu būtu vairāk!
Savas pedagoģiskās prakses laikā esmu saskārusies ar dažādiem bērniem, un, jā, arī ar dažādām, nereti smagām psiholoģiskām traumām, kuru cēlonis diemžēl meklējams viņu ģimenēs. Minēšu dažus praktiskus piemērus un situācijas, kas spilgti iespiedušies atmiņā:
- meitene, 12 gadu veca, atnāk uz nodarbību pārraudājusies, nespēj parunāt, rausta valodu, jo pirms dažām minūtēm tēvs viņu "sodīja un sita par pazaudētajiem 5 (!!!) eiro" izmantojot ļoti rupjus un pazemojošus vārdus (atļaušos necitēt), šīs pašas meitenes mamma bieži par meitu izsakās nicinoši, piemēram: "Ko gan viņa daudz saprot un spēj.." ;
- meitene, 11 gadu veca, cīnās ar stiprām galvassāpēm, kuru dēļ nereti zūd realitātes izjūta, nodarbībās diezgan bieži raud, jo par to ļoti pārdzīvo, taču mamma uzskata, ka tas nav nekas nopietns;
- meitene, 3 gadu, vecāki šķīrušies, ļoti nervoza, kaprīza. Vecāki cenšas meiteni lutināt ar visu, ko vien viņas sirds kāro, taču tajā pat laikā, viens otru pazemo arī meitas klātbūtnē. No rīta pamostoties, viņa nezina, pie kura no vecākiem viņa tiks "iedalīta" dienas beigās;
- meitene, 6 gadu, nemitīgi sauc mani par mammu, bet savu īsto mammu ikdienā gandrīz nemaz nesastop;
- meitene, 14 gadu veca, pārgurusi, vēlas atelpu, taču mamma sūta uz visiem konkursiem pēc kārtas, abas savā starpā nesatiek;
- meitene, 11 gadu, klusa, bailīga un kautrīga, izteikta perfekcioniste, bail izpaust savas domas, stingri vecāki;
- meitene, 12 gadu, izlaista, nespēj sakoncentrēties darbam;
- zēns, 14 gadu, ļoti bikls un nedrošs, sarunas ar viņu mātes klātbūtnē nav iespējamas, jo māte visu izlemj viņa vietā;
- zēns, 3 gadu, ļoti nedrošs, bailīgs, bez mammas nekur nesper kāju.
Tie ir tikai daži no gadījumiem un katrs pilnīgi atšķirīgs. Reiz, klausoties kādu zināmu krievu psihologu, kas strādā ar ģimenēm, nespēju izprast viņa dusmas un veidu, cik skarbi viņš spēja runāt ar vecākiem. Bet, jo ilgāk strādāju, jo vairāk izprotu viņa rīcību. Bieži vien vecāki iet pie psihologa meklēt palīdzību kā tikt galā ar savu pusaudzi - cīnās ar sekām, nemeklējot sevī cēloni. Taču pusaudžu gados bieži vien parādās tas, ko viņa vecāki ir viņā sējuši bērnībā. Ja tā ir nemitīga moralizēšana, sodīšana, pazemošana, nesaskaņas vecāku starpā, bērns noteikti neizaugs par pašpārliecinātu personību, kas tic saviem spēkiem un nespēs veidot veselīgas attiecības ar citiem. Ja bērnu nemitīgi apspiedīs, neļaus viņam kādu reizi arī padusmoties, izrādīt savas emocijas, pusaudžu gados viņa aizturētā agresija izlauzīsies uz āru, un vecāki nebūs nekāda autoritāte viņa dzīvē. Psihologi saka, ka 1 negatīvu izteikumu par cilvēku var neitralizēt 7 (!!!) pamatoti, pozitīvi izteikumi. Protams, ka neviens vecāks un neviens pedagogs nav pilnīgs. Bet vecāks no pedagoga nevar prasīt to, kas jāiedod viņam pašam. Nereti bērni uz pulciņiem tiek aizsūtīti, lai "būtu kāds, kas viņus pieskata", un šādi bērni patiešām ļoti pieķeras auklītēm, audzinātājiem un skolotājiem. Nereti šī pieķeršanās ir neveselīga- lai cik ļoti es mīlētu savus audzēkņus, es apzinos to, ka nekad nespēšu pildīt viņa vecāku lomu. Pedagogs ir tikai ceļa rādītājs, motivators, un, jā, es uzskatu, ka arī draugs. Un tomēr, vecāki ir galējās autoritātes bērnībā. Tie ir pirmie cilvēki, kuriem viņš iemācās uzticēties. Pirmie cilvēki, kas viņu iepazīstina ar pasauli, pirmais paraugs kā dzīvot, kā sarunāties, izturēties pret cilvēkiem un ko teikt par tiem aiz muguras, utt.
Vislielākā sāpe man ir par šķirto vecāku ģimenēm, jo diemžēl bieži vien abi pieaugušie cilvēki par savu atvasi domā vismazāk. Šādi bērni arī daudz slimo, ir kaprīzi. Savukārt, vecāki cenšas savas kļūdas labot un izdabā bērnam. Taču tas neiemācīs bērnam to, ka dzīvē ne vienmēr viss notiek kā gribētos. Un vēl vairāk- neiemācīs to, kā cienīt otru cilvēku, ja savā starpā nemitīgi strīdēsies. Bērns, kura abi mīļākie cilvēki uz pasaules strīdas, var ne tikai justies nedrošs, izaugt ar lielu skepsi un neuzticību pret cilvēkiem, bet arī meklēt vainu sevī, un to nepārstāt darīt pat esot pusaudžu vecumā. Ar daudziem esmu runājusi un skaidrojusi, ka tā nav patiesība. Un katra tāda reize mani skumdina, jo tas, ko saku, patiesībā būtu jādara tiem pieaugušajiem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti aizņemti ar viens otra lādēšanu. Saprotams, ka neviens normāls pieaugušais pie altāra nedomā, ka šķirsies. Taču, ja tā tas tomēr notiek, es jums lūdzu, mīļie vecāki, padomājiet par savu bērnu, kurš jūs vēro, un kuram jūs abi esat varoņi, lai vai kā jums reizēm liktos, ka varonis noteikti nav jūsu dzīvesbiedrs.
Pāraprūpe (tostarp runāšana par bērnu "mēs" formā, tādā veidā nenodalot sevi no bērna) izraisa atkarību, neveicina pastāvību, šādiem bērniem dzīvē nav viegli, jo viņi neprot piepūlēties, kāpt pāri komforta zonai. Vienaldzība un nerūpēšanās rada depresiju, nomāktību, bailes, sliktu ieradumu un, vēlāk arī - nevēlamu domubiedru rašanos, mazvērtību. Bērni ļoti bieži ir vecāku spogulis. Ja tie neiegūs vērtību vecāku acīs, viņi to meklēs citur, un noteikti ne tajā labākajā veidā.
Bērnu dzīves un aicinājumi nav un nekad nebūs viņu vecāku nepiepildītie sapņi. Jo katrs bērns ir unikāla, no vecākiem atšķirīga personība, kas ir jāciena. Pārāk stingra audzināšana bērnos rada bailes kļūdīties, bailes paust savu, atšķirīgu viedokli, kompleksus. Ja bērns redz, ka viņa vecāki neciena autoritātes, arī viņš tās necienīs. Ja vecāks pieļauj, ka bērns viņu izkomandē un neciena bērnībā, tas viss tikai dubultosies viņam pieaugot. Ja vecāks uzskata, ka bērns "ir mazs un neko nesaprot", viņa zemapziņā tas ierakstīsies kā fakts, ka viņš nav svarīgs. Ja kāds no vecākiem nicinoši izturēsies pret savu dzīvesdraugu, bērns to ņems par piemēru nākotnē atkārtojot to pašu, vai tikai labākajā gadījumā- izlems rīkoties kardināli pretēji.
Bērniem nevajag tikai jaunas mantas vai drēbes. Neviens pieaugušais nekad nav teicis: "Man žēl, ka bērnībā nenopirki man to rotaļlietu." Parasti viņi saka: "Man žēl, ka bērnībā gandrīz nekad neredzēju savus vecākus, viņi abi vienmēr strādāja un bija aizņemti." Bērniem vajag vecākus, kopīgu atmiņu veidošanu, spēles, sarunas. Un ticiet man, mazi bērni ir ļoti labi sarunu biedri. Tā patiesi nav taisnība, ka "tie mazie neko nesaprot". Bērni ir ļoti gudri un to patiesums ir neatkārtojams! Atcerēsimies, ka viss, kas tiek sēts bērnos, tiks pļauts pēc dažiem gadiem. Lai vai kāds būtu nogurums, ticiet man, bērns novērtēs nevis jūsu pasniegto planšeti, bet gan to, ka viņam godīgi pateiksiet, ka esat noguris, samīļosiet un pildīsiet savu solījumu, ka spēli paspēlēsim rītdien. Jo godīgāki būsiet pret bērnu, jo godīgāks būs bērns ne tikai pret jums, bet arī pret sevi un citiem.
Esmu pārliecināta, ka vecāki un pedagogi ir viena komanda, kas strādā par labu bērna izaugsmei, nevis savām ambīcijām. Tikai lūdzu nevajag jaukt funkcijas. Par labiem vecākiem nepiedzimst. Par tādiem mācās tieši tāpat kā pedagogi visu mūžu - apmeklējot kvalifikācijas celšanas kursus pēc diploma saņemšanas. Bērni tic mūsu darbiem vairāk, nekā mūsu vārdiem. Iedvesmosim mūsu bērnus un jauniešus, jo viņi ir tie, kas veidos valsts un pasaules nākotni pēc mums!
Mīlestībā un cieņā,
Linda Auziņa - pedagogs.
Mūzikas dārzā
3. jūl. 2019
Pēdējā laikā arvien vairāk sāku vērtēt mūziku, kuru klausos. Esmu daudz ko pārdomājusi un sapratu, ka man tajā jāpadalās arī ar citiem.
Pirms kāda laika, manā dzīvē notika kāds negaidīts pavērsiens. Ārsti mudināja steidzami vērsties pie kāda speciālista uz papildus pārbaudēm. Sagaidot analīžu rezultātus, pārliecinājos, ka ārstu mudinājumi nebija veltīgi. Nobijos, jo sapratu, ka tas liecina par laika bumbu, kas jebkurā mirklī var sprāgt. Es lūdzu Dievu, naktīs ilgi nevarēju iemigt gan sāpju dēļ, gan tāpēc, ka baidījos. Bet tad vienā manā lūgšanā, sapratu, ka asaras neko neatrisinās. Sāku lasīt Dieva Vārdu, redzēt sevi savādāk. Un jā, arī izvēlējos dziesmas, kuras klausījos neskaitāmas reizes pēc kārtas, izrunājot katru vārdu, zināju, ka man vajag lielāku pārliecību par to, ko Dievs man ir devis, nekā to, ko saka sajūtas. Un ziniet, tad arī sāku aizdomāties par mūzikas būtību kā tādu.
Savulaik, pusaudžu gados, manā telefonā bija atrodamas visas EHR pērles. Vēl tagad atceros to brīdi, kā pārdzīvoju, kad nejauši visas izdzēsu. Tas arī bija laiks, kad ļoti ietekmējos no tām. Pat neapzinoties visu vārdu nozīmi, ar draudzenēm skaļi dziedāju visam līdzi. Ko tas atnesa? Noteikti ne svētību manā dzīvē. Ar laiku manas attiecības ar mammu pasliktinājās, pēc tam mana dzīve kļuva par teātri. Draudzē biju viena, mājās cita, skolā vēl savādāka. Es pati nezināju, kas esmu. Lasīju visas ziņas par iecienītākajiem māksliniekiem, un ar laiku pieradu pie stilistu nemitīgās auduma ekonomijas attiecībā pret šiem māksliniekiem, respektīvi- manas vērtības degradējās.
Tagad, kad esmu patiesi iepazinusi Dievu, esmu sākusi filtrēt informāciju, avotus, no kuriem tā nāk, utml. Jāsaka, ka manā dziesmu listē pārsvarā visas dziesmas ir garīga satura, un tādas, kuru vārdi nesastāv no degradējošu vērtību popularizēšanas. Ko ar to gribu teikt?
Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Tās gūzmu nav iespējams aptvert, vai apzināt pusi tās lieluma. Taču aicinu padomāt par dažām lietām, kas saistītas ar mūziku, kuru klausies.
1. Vai esi ieklausījies dziesmas tekstā? Par ko tas ir? Vai tas Tevi iedrošina sasniegt savus mērķus, apzināties savu personību?
Ja nē, visticamāk, tas mudina Tevi nevajadzīgu atmiņu vai sajūtu virzienā. Dziesmas nesastāv tikai no bīta un harmonijas.
2. Vai zini, kādu dzīvesstilu piekopj dziesmas izpildītājs un autors?- Reizēm pat labas dziesmas tiek rakstītas narkotiku vai alkohola reibumā.
Paskaties, cik daudzi mākslinieki ir beiguši savas dzīves pāragri, pārdozējot devas. Ja mūsu ideāls ir kāds mūziķis, agri vai vēlu kādas viņa vērtības var kļūt par daļu no mūsējām. Un starp citu, manuprāt, mēs neviens neklausītos alkoholiķa vai narkomāna dziedāšanā. Izskaistināts videoklips nemaina avotu, no kā tas nāk. Īpaši tad, ja klausies rokmūziku- 99% no tā, ko dzirdi radio, piedzimst okultiskos sātana pielūgšanas brīžos.
3. Vai dziesmas video nav provokatīvs un izaicinošs? Kas tajā tiek attēlots?
Ja dziesmas video degradē Tavu morāli un standartus, vislabākais, ko vari izdarīt savā labā, ir aizmirst par šo dziesmu pavisam. Neaizmirsti, ka viss, ko Tu nespēj ietekmēt, apzināti vai neapzināti ietekmēs Tevi pašu.
4. Zemapziņa?
Lieta, kuru neapzinamies. Piemēram, pirms pāris gadiem pasauli pāršalca skandāls - visiem zināmais "Cartoon Network" dažas reizes stundā ļoti minimālā laika sprīdī rādīja pornogrāfiju. Mēs paši to neredzam un neapzinamies, taču tas nogulsnējas bērnu zemapziņā. Tas pats attiecas arī uz lielu daļu mūzikas video, dažādiem slēptajiem kodiem, kas degradē, nevis ceļ.
Es uzdevu sev vēl kādu jautājumu: "Vai Tu ļauj sevi ietekmēt medijiem, mūzikai, kas nenes svētību un nemotivē pareizā virzienā?" Diemžēl, reizēm pat "kristīgi" mākslinieki patiesībā ir tālu no cilvēkiem, no kuriem mēs gribētu iedvesmoties.
Vēlos vēlreiz runāt par šo tēmu. Var jau teikt, ka tas neskar, neietekmē, utt. Bet neviens no mums vēl nav ielīdis savā zemapziņā. Tas, kas neietekmē šodien, var ietekmēt kādreiz kaut ko nākotnē, vai arī visu nākotni. Tu neesi miskaste, kurā katrs, kam nav slinkums, var mest iekšā visu, kas pagadās. Tu esi radīts kam lielākam un augstākam.
Tava dvēsele ir dārzs- to kopjot, izaugs skaistas puķes. Par to nerūpējoties, tici man, nezāles izaugs pašas.